IV nodaļa
Epizootijas uzliesmojumu likvidēšana un draudu novēršana
26.pants. (1) Epizootijas uzliesmojumu likvidēšana un draudu novēršana notiek saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuros paredzēti epizootijas uzliesmojumu apkarošanas pasākumi, šo pasākumu plānošana, personu un institūciju kompetence, personu pārvietošanās un dzīvnieku pārvadāšanas ierobežojumi, rīkojumu izziņošanas un izpildes reglaments, rīcība ar dzīvnieku izcelsmes produktiem un dzīvnieku līķiem, savvaļas dzīvnieku medību noteikumi, materiāltehniskais nodrošinājums, transportlīdzekļu dezinfekcijas un tīrīšanas kārtība, kā arī karantīnas noteikšanas un atcelšanas kārtība. (2) Saskaņā ar šā panta pirmajā daļā minētajiem Ministru kabineta noteikumiem Pārtikas un veterinārais dienests izstrādā un apstiprina rīcības plānu epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
27.pants. (1) Epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā Latvijā vai tās kaimiņvalstīs valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors nekavējoties nosaka karantīnu un Ministru prezidents izsludina ārkārtas situāciju valstī vai tās daļā saskaņā ar Civilās aizsardzības likumu.
(2) Epizootisko slimību uzliesmojuma gadījumā Latvijā vai tās kaimiņvalstīs valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors pēc saskaņošanas ar Valsts meža dienestu nosaka karantīnas pasākumus attiecībā uz savvaļas dzīvnieku medībām.
(3) Karantīnas apstākļos savvaļas dzīvnieku medības drīkst rīkot tikai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
28.pants. Karantīna ietver:
1) epizootijas skarto punktu (vietu, kur atrodas dzīvnieku infekcijas slimības skartais dzīvnieks vai ganāmpulks);
2) aizsardzības zonu (ne mazāku kā triju kilometru rādiusā ap epizootijas skarto punktu);
3) uzraudzības zonu (ne mazāku kā 10 kilometru rādiusā ap epizootijas skarto punktu).
29.pants. Epizootijas uzliesmojuma tālākas izplatības draudu gadījumā valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors ap uzraudzības zonu nosaka kontrolējamo teritoriju, kurā tiek veikta dzīvnieku piespiedu vakcinācija.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
30.pants. Ja pastāv draudi, ka epizootija var izplatīties tālāk, papildus rīcības plānā noteiktajām darbībām valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors ir tiesīgs tūlītējai izpildei noteikt:
1) attiecībā uz dzīvniekiem:
a) īpašu reģistrācijas vai identifikācijas kārtību,
b) obligātu apstrādi vai vakcināciju, lietojamās zāles un metodes,
c) obligātus diagnostiskos izmeklējumus un laboratorisko paraugu ņemšanu,
d) izolāciju,
e) pastiprinātu novērošanas procedūru un laiku,
f) likvidēšanu un dzīvnieku atlieku iznīcināšanas metodes un vietas;
2) attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem, dzīvnieku barību, dzīvnieku izdalījumiem, pakaišiem un citiem produktiem un materiāliem, kas var saturēt slimības ierosinātājus:
a) paraugu ņemšanu laboratoriskai izmeklēšanai,
b) to pasterizēšanu, sterilizēšanu, utilizēšanu vai iznīcināšanu,
c) to dezinficēšanu un dezinvadēšanu;
3) attiecībā uz telpām, kurās uzturas cilvēki un dzīvnieki, kas bijuši kontaktā ar inficētiem vai varbūtēji inficētiem dzīvniekiem, kā arī uz iekārtām — tīrīšanu, mazgāšanu, dezinficēšanu, deratizāciju un dezinsekciju;
4) pastiprinātu dzīvnieku uzraudzību un novērošanu.
31.pants. Ja pastāv draudi, ka epizootija var izplatīties tālāk Latvijā vai tās kaimiņvalstīs, Ministru kabinets uzdod valsts robežsardzei uz laiku ierobežot vai pārtraukt satiksmi pāri valsts robežai.
32.pants. (1) Ministru prezidents pēc valsts galvenā pārtikas un veterinārā inspektora priekšlikuma atceļ ārkārtas situāciju valstī vai tās daļā.
(2) Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors atceļ karantīnu.
(13.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
33.pants.
(Izslēgts ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
34.pants. Epizootijas uzliesmojuma likvidēšanai piešķirtos līdzekļus Pārtikas un veterinārā dienesta iestādes izmanto:
1) bioloģisko preparātu un dezinfekcijas līdzekļu iegādei;
2) veterināro instrumentu un citu materiālu iegādei;
3) veterinārārstu darba samaksai;
4) transporta izdevumu segšanai.
35.pants. (1) Epizootijas uzliesmojuma gadījumā dzīvnieku īpašniekam, ja viņš izpildījis attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos reglamentētās prasības, ir tiesības saņemt kompensāciju par:
1) slimības apkarošanas dēļ nokautajiem vai nogalinātajiem dzīvniekiem;
2) iznīcinātajiem kautķermeņiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem;
3) iznīcināto dzīvnieku barību un inventāru;
4) zaudējumiem, kas radušies, dezinficējot dzīvnieku novietnes;
5) zaudējumiem, kas radušies saimnieciskās darbības ierobežošanas un produkcijas realizācijas aizlieguma dēļ;
6) dzīvnieku piespiedu vakcinācijas izmaksām.
(2) Kārtību, kādā epizootijas uzliesmojuma gadījumā piešķir un saņem kompensāciju, nosaka Ministru kabinets.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
V nodaļa
Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku
infekcijas slimību (izņemot epizootijas) apkarošana
36.pants. Valsts uzraudzībā esošās dzīvnieku infekcijas slimības (izņemot epizootijas) apkaro dzīvnieku īpašnieks kopā ar Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonām un praktizējošiem veterinārārstiem saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
37.pants. (1) Izdevumus, kas saistīti ar šā likuma 36.pantā minēto dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanu, sedz dzīvnieku īpašnieks vai tos apmaksā no kārtējā gada valsts budžetā šim mērķim piešķirtajiem līdzekļiem.
(2) Pārtikas un veterinārais dienests katru gadu aprēķina nepieciešamo līdzekļu daudzumu dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanai un pieprasa tos normatīvajos aktos par budžetu un finanšu vadību noteiktajā kārtībā.
(28.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.11.2004.)
38.pants. (1) Dzīvnieku īpašniekam ir tiesības saņemt zaudējumu kompensāciju par:
1) govju tuberkulozes, govju un kazu brucelozes un govju enzootiskās leikozes apkarošanas laikā radītajiem zaudējumiem — līdz 50 procentiem no kautproduktu vidējās vērtības;
2) transmisīvo sūkļveida encefalopātiju uzliesmojuma apkarošanas laikā nokautajiem vai nogalinātajiem dzīvniekiem, kā arī dzīvniekiem, kuri, pastāvot aizdomām par saslimšanu, tiek nogalināti diagnozes noskaidrošanai, iznīcinātajiem kautķermeņiem, dzīvnieku izcelsmes produktiem, embrijiem un olšūnām;
3) salmonelozes uzliesmojuma apkarošanas laikā iznīcinātajiem cāļiem, jaunputniem vai pieaugušajiem putniem, iznīcinātajām olām, kas paredzētas patēriņam cilvēku uzturā un inkubēšanai, produktiem, kas paredzēti patēriņam cilvēku uzturā, kā arī par dzīvnieku barību;
4) akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas laikā veikto akvakultūras dzīvnieku iznīcināšanu, infekcijas slimību apkarošanas procesā radītajiem zaudējumiem akvakultūras dzīvnieku audzētavas materiāltehniskajā aprīkojumā, kā arī akvakultūras dzīvnieku audzētavā veiktās dezinfekcijas izmaksām.
(2) Ministru kabinets nosaka dzīvnieku infekcijas slimības, kuru gadījumā tiek izmaksāta šā panta pirmajā daļā paredzētā kompensācija, un kārtību, kādā šo kompensāciju piešķir un saņem.
(3) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu.)
(4) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu.)
(01.04.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
39.pants. (1) Dzīvnieku turētāju asociācijām un dzīvnieku izcelsmes produktu ražotāju un pārstrādātāju asociācijām ir tiesības izstrādāt dzīvnieku infekcijas slimību (kuras nav valsts uzraudzībā) apkarošanas programmas.
(2) Dzīvnieku turētāju asociācijas un dzīvnieku izcelsmes produktu ražotāju un pārstrādātāju asociācijas izstrādātās programmas saskaņo ar Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektoru.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)
VI nodaļa
Dzīvnieku izcelsmes produktu aprites valsts uzraudzība
40.pants. (1) Personu, kura ir iesaistīta:
1) dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu apritē, atzīst vai reģistrē Pārtikas un veterinārajā dienestā, ja tā atbilst prasībām, kas noteiktas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu (turpmāk — Parlamenta un Padomes regula Nr. 852/2004), Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (turpmāk — Parlamenta un Padomes regula Nr. 853/2004), un Pārtikas aprites uzraudzības likumā;
2) blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apritē, atzīst vai reģistrē Pārtikas un veterinārajā dienestā. Šī persona darbojas Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā saskaņā ar Parlamenta un Padomes 2002.gada 3.oktobra regulu (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam.
(2) Valsts veterinārā uzraudzība ietver:
1) šā panta pirmajā daļā noteiktās personas plānveida un ārpuskārtas kontroli atbilstoši veterinārmedicīnas jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām;
2) šīs uzraudzības ietvaros veicamās laboratoriskās pārbaudes;
3) atliekvielu kontroles programmas izpildi;
4) tādas personas kontroli, kura nodarbojas ar dzīvnieku turēšanu, kaušanu, nomedīto savvaļas dzīvnieku vai ierobežotās platībās turētu savvaļas sugu dzīvnieku gaļas iegūšanu, gaļas sadalīšanu, gaļas sasaldēšanu vai uzglabāšanu saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dzīvnieku veselību, labturību, dzīvnieku barības apriti, pārtikas aprites drošumu un higiēnu un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti.
(3) Dzīvnieku izcelsmes produktu aprites valsts uzraudzību finansē no valsts budžeta.
(4) Blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, savākšana, transportēšana, uzglabāšana, pārstrāde un iznīcināšana notiek saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem. Pārtikas un veterinārais dienests ir kompetentā iestāde, kurai ir tiesības noteikt izņēmumu saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem.
(5) Blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, īpašnieks nodrošina to savākšanu, uzglabāšanu, transportēšanu, pārstrādi un iznīcināšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004., 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
41.pants. (1) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu.)
(2) Dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai nepieciešams veterinārais (veselības) sertifikāts, kura formu nosaka ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem. Līdz dienai, kad stājas spēkā Eiropas Savienības normatīvais akts par veterinārā (veselības) sertifikāta formu, izmantojama attiecīgā Pārtikas un veterinārā dienesta apstiprinātā forma.
(3) (Izslēgta ar 01.04.2004. likumu.)
(4) Dzīvnieku izcelsmes produktus drīkst ievest no Eiropas Savienības dalībvalstīm un komersantiem, kā arī no valstīm un komersantiem, kuriem ar Eiropas Komisijas lēmumu dota atļauja ievest dzīvnieku izcelsmes produktus Eiropas Savienībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
42.pants. Ministru kabinets dzīvnieku izcelsmes produktu aprites valsts uzraudzības jomā nosaka:
1) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
2) kārtību, kādā mednieki piegādā medījamos dzīvniekus vai to gaļu mazos daudzumos galapatērētājam vai vietējam mazumtirdzniecības uzņēmumam, kurš to piegādā galapatērētājam;
3) (izslēgts ar 13.12.2001. likumu);
4) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
5) (izslēgts ar 30.03.2006. likumu);
6) (izslēgts ar 28.10.2004. likumu);
7) atliekvielu kontroles un tās finansēšanas kārtību;
8) prasības dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai valstī, izvešanai no tās un tranzīta pārvadājumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 28.10.2004. un 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
VII nodaļa
Veterinārā ekspertīze
(Nodaļas nosaukums 18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
43.pants. Pārtikas un veterinārais dienests veic dzīvnieku pirmskaušanas apskati un pēckaušanas veterināro ekspertīzi saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulā (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu (turpmāk — Parlamenta un Padomes regula Nr. 854/2004).
(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
44.pants.
(Izslēgts ar 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
45.pants.
(Izslēgts ar 30.03.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
46.pants. (1) Komersants, kas ir kautuves turētājs vai nodarbojas ar nomedīto savvaļas dzīvnieku vai ierobežotās platībās turētu savvaļas sugas dzīvnieku gaļas iegūšanu vai sadalīšanu, slēdz līgumu ar Pārtikas un veterināro dienestu par veterinārās ekspertīzes veikšanu un veterināro uzraudzību, kā arī nodrošina veterinārās ekspertīzes veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.
(2) Zvejas produktu ražošanas, laišanas tirgū, pārstrādes vai izplatīšanas vietas īpašnieks slēdz līgumu ar Pārtikas un veterināro dienestu par zvejas produktu pārbaudes veikšanu un tās apmaksas kārtību, kā arī nodrošina zvejas produktu pārbaudes veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.
(3) (Izslēgta ar 30.03.2006. likumu.)
(4) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu.)
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004., 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
47.pants. (1) Pārtikas un veterinārais dienests veterinārās ekspertīzes, veterinārās uzraudzības un zvejas produktu pārbaudes veikšanai konkursa kārtībā izvēlas un pilnvaro personas, kuras Pārtikas un veterinārā dienesta noteiktajā kārtībā saņēmušas apliecību par tiesībām veikt kontroli atbilstoši normatīvajiem aktiem par dzīvnieku veselību, labturību, dzīvnieku barības apriti, pārtikas aprites drošumu, higiēnu un blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, apriti.
(2) Veterinārārstam var būt palīgi, kuri ir apmācīti saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 854/2004, un kuriem ir Pārtikas un veterinārā dienesta izsniegta apliecība.
(3) (Izslēgta ar 30.03.2006. likumu.)
(4) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu.)
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2003., 01.04.2004., 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
48.pants. Dzīvnieku izcelsmes primāros produktus (olas, medu, pienu, zivis) izplata saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 852/2004, regulā (EK) Nr. 853/2004 un Pārtikas aprites uzraudzības likumā.
(30.03.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)
49.pants.
(Izslēgts ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
50.pants.
(Izslēgts ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
51.pants.
(Izslēgts ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
VIII nodaļa
Veterinārā kontrole uz valsts robežas un muitas noliktavās
52.pants. (1) Veterināro kontroli uz valsts robežas, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās veic Pārtikas un veterinārais dienests.
(2) Personu bagāžu un privātus sūtījumus, kas satur dzīvnieku izcelsmes produktus, kā arī mājas (istabas) dzīvniekus valsts robežas muitas kontroles punktos kontrolē Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar Komisijas 2004.gada 16.aprīļa regulu Nr. 745/2004, ar ko nosaka pasākumus attiecībā uz pašu patēriņam paredzēto dzīvnieku izcelsmes produktu ievedumiem, un Parlamenta un Padomes (EK) 2003.gada 26.maija regulu Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas mājas (istabas) dzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, un ar kuru groza Padomes direktīvu 92/65/EEK.
(30.03.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
53.pants. (1) Ministru kabinets nosaka:
1) (izslēgts ar 28.10.2004. likumu);
2) robežkontroles punktus, caur kuriem drīkst vest veterinārajai kontrolei pakļautās kravas;
3) prasības attiecībā uz iekārtojumu robežkontroles punktos, kuros tiek veikta veterinārā kontrole, un to atzīšanas kārtību;
4) kārtību, kādā tiek veikta veterinārā kontrole uz valsts robežas, brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās;
5) veterinārās kontroles apmaksas kārtību;
6) (izslēgts ar 01.04.2004. likumu);
7) (izslēgts ar 06.03.2008. likumu).
(2) Dzīvnieku, dzīvnieku spermas, olšūnu, embriju un dzīvnieku izcelsmes produktu kravām, kas tiek ievestas no Eiropas Savienības dalībvalstīm, veterinārā kontrole uz valsts robežas, brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās netiek veikta.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.06.2003., 01.04.2004., 28.10.2004., 30.03.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
IX nodaļa
Tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi
54.pants. (1) Ar veterinārmedicīnisko praksi Latvijā atļauts nodarboties fiziskajām personām, kuras ieguvušas tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi.
(2) Tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi var iegūt persona, kura ir:
1) Latvijas pilsonis vai persona, kurai ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase un kura ir ieguvusi valsts akreditētajām studiju programmām atbilstošu augstāko veterinārmedicīnisko izglītību;
2) ārvalstnieks, kura veterinārārsta kvalifikācija ir atzīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(3) Ārvalstīs iegūtā veterinārārsta kvalifikācija Latvijas pilsonim vai personai, kurai ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase, tiek atzīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(4) Tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi apliecina veterinārmedicīniskās prakses sertifikāts.
(5) Personas, kuras ieguvušas tiesības nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi, drīkst nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi visā Latvijas teritorijā.
(6) Ministru kabinets nosaka lauksaimniecības dzīvniekiem veicamo neārstniecisku operāciju veidus un to personu loku, kuras papildus šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajām personām ir tiesīgas šādas operācijas veikt.
(7) Ministru kabinets nosaka profesionālās kvalifikācijas prasības veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta pretendentam, veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta izsniegšanas, derīguma termiņa pagarināšanas un anulēšanas, kā arī sertificēto personu un veterinārmedicīniskās prakses vietas reģistrācijas kārtību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. un 03.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.1 pants. Personai, kura ir ieguvusi vidējo profesionālo izglītību veterinārmedicīnā (veterinārfeldšeris vai veterinārārsta asistents), ir atļauts sniegt veterinārmedicīniskos pakalpojumus tikai praktizējoša veterinārārsta uzraudzībā.
(18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
54.2 pants. Ministru kabinets nosaka Latvijas Veterinārārstu biedrības valsts pārvaldes uzdevumu ietvaros sniegto maksas pakalpojumu cenrādi.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.3 pants. Latvijas Veterinārārstu biedrība veic šādus valsts pārvaldes uzdevumus:
1) izsniedz un anulē veterinārmedicīniskās prakses sertifikātus un pagarina to derīguma termiņu;
2) izstrādā un apstiprina veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta pretendenta kvalifikācijas pārbaudes programmu;
3) reģistrē veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta saņēmējus un viņu veterinārmedicīniskās prakses vietas, kā arī uztur sertificēto personu un veterinārmedicīniskās prakses vietu reģistru;
4) izstrādā apmācību programmu un apmāca klaiņojošu suņu un kaķu ķērājus.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.4 pants. Latvijas Veterinārārstu biedrība, pildot šā likuma 54.3 pantā minētos uzdevumus, ir tiesīga izdot administratīvos aktus.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.5 pants. Latvijas Veterinārārstu biedrība, pildot šā likuma 54.3 pantā minētos uzdevumus, ir Zemkopības ministrijas funkcionālajā pakļautībā.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.6 pants. Šā likuma 54.3 pantā minēto uzdevumu izpildē pieņemtā Latvijas Veterinārārstu biedrības lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur tā darbību.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
54.7 pants. Ministru kabinets nosaka klaiņojošu suņu un kaķu ķērāju apmācības kārtību.
(03.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
X nodaļa
Praktizējoša veterinārārsta tiesības un pienākumi
55.pants. Praktizējošam veterinārārstam ir tiesības:
1) konkursa kārtībā noslēgt līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju par dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmā noteikto pasākumu veikšanu, paredzot apmaksu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
2) konkursa kārtībā noslēgt līgumu ar Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu un saņemt darba algu attiecīgajā Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālajā struktūrvienībā;
3) pēc vienošanās ar dzīvnieku īpašnieku vai darba devēju saņemt samaksu vai darba algu par dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;
4) pārdot dzīvnieka īpašniekam vai turētājam dzīvnieka ārstēšanas kursam nepieciešamās zāles;
5) izrakstīt recepti dzīvnieka īpašniekam vai turētājam zāļu iegādei aptiekās;
6) iegādāties zāles veterinārmedicīniskās prakses vajadzībām no komersantiem, kas veic farmaceitisko vai veterinārfarmaceitisko darbību;
7) atteikties veikt veterinārmedicīnisko praksi, ja veicamais darbs neatbilst veterinārārsta profesionālajai kvalifikācijai, ir pretrunā ar šo likumu, citiem veterinārmedicīnas normatīvajiem aktiem vai veterinārā darba ētiku, kā arī tad, ja dzīvnieka īpašnieks neievēro veterinārārsta norādījumus vai nenodrošina veterinārārsta veselībai un dzīvībai nekaitīgus darba apstākļus;
8) veikt uzraudzību pār savvaļas dzīvnieku medībām karantīnas apstākļos.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004., 28.10.2004. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
56.pants. Praktizējošam veterinārārstam ir pienākums:
1) pirms prakses uzsākšanas rakstveidā informē Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju;
2) sniegt neatliekamo ārstniecisko palīdzību dzīvniekiem, par kuru infekcijas slimību profilaktisko uzraudzību ir noslēgts līgums ar Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāju;
3) nekavējoties ziņot Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītājam par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzliesmojumiem vai aizdomām par tiem un rīkoties saskaņā ar dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmām līdz turpmākajiem valsts vecākā inspektora veterinārajā jomā rīkojumiem;
4) piedalīties valsts uzraudzībā esošo epizootiju apkarošanā pēc Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītāja uzaicinājuma un saņemt par to samaksu;
5) rakstveidā informēt dzīvnieku īpašnieku par ierobežojumiem dzīvnieku, kā arī dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu izmantošanā pēc šo dzīvnieku medikamentozas ārstēšanas;
6) veikt veterinārā darba uzskaiti un iesniegt Pārtikas un veterinārajam dienestam tā noteiktos pārskatus;
7) ievērot veterinārmedicīniskās prakses standartus un profesionālo ētiku;
8) paaugstināt profesionālo kvalifikāciju.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 01.04.2004. un 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
57.pants. (1) Veterinārmedicīniskajā praksē drīkst lietot tikai valstī atļautās zāles.
(2) Prasības dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes prakses darba vietām nosaka Ministru kabinets.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.04.2004. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
57.1 pants. (1) Praktizējošam veterinārārstam ir aizliegts izdarīt dzīvniekiem to izskatu pārveidojošas vai citas neārstnieciskas operācijas, īpaši mājas (istabas) dzīvniekiem, ausu apgriešanu, astes apgriešanu, devokalizāciju (balss saišu pārgriešanu), pirkstu 3.falangas amputāciju, ilkņu izņemšanu.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētās operācijas praktizējošs veterinārārsts drīkst izdarīt, ja operācija:
1) dzīvniekam nepieciešama veterinārmedicīnisku apsvērumu dēļ;
2) dzīvniekam dod citu būtisku labumu (izņemot ausu un astes kosmētisku apgriešanu);
3) ir vienīgā alternatīva dzīvnieka eitanāzijai (izņemot ausu un astes kosmētisku apgriešanu);
4) nepieciešama dzīvnieka vairošanās funkciju pārtraukšanai.
(21) Praktizējošam veterinārārstam atļauts izdarīt astes apgriešanu Dzīvnieku aizsardzības likumā noteikto šķirņu suņiem.
(3) Procedūras, kuras var sagādāt dzīvniekam sāpes, praktizējošs veterinārārsts veic, izmantojot anestēziju. Praktizējošs veterinārārsts neizmanto anestēziju gadījumos, kad sāpes nav lielākas par pašu anestēzijas procesu.
(01.04.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2010.)
XI nodaļa
Dzīvnieku īpašnieku vai turētāju tiesības un pienākumi
(Nodaļas nosaukums 18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
58.pants. Dzīvnieku īpašniekiem vai turētājiem ir tiesības:
1) saņemt dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;
2) saņemt atzinumu par dzīvnieku veselības stāvokli vai nobeigšanās cēloni;
3) pieprasīt praktizējoša veterinārārsta rakstveida apliecinājumu par dzīvniekiem izdarītajām veterinārmedicīniskajām darbībām un to rezultātiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2009.)
59.pants. Dzīvnieku īpašniekiem vai turētājiem ir pienākums:
1) sadarbībā ar praktizējošiem veterinārārstiem organizēt dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, izņemot valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu;
2) nodrošināt dzīvnieku labturībai nepieciešamos apstākļus, bet saslimušajiem dzīvniekiem — savlaicīgu veterinārmedicīnisko aprūpi, kā arī nodrošināt praktizējošam veterinārārstam nepieciešamos darba apstākļus un dzīvnieku fiksēšanu veterinārmedicīnisko procedūru laikā;
3) pārvadājot dzīvniekus, ievērot normatīvajos aktos noteikto kārtību;
4) uzrādīt un nodot nākamajam dzīvnieku īpašniekam dokumentus par dzīvnieku identifikāciju, reģistrāciju, veselības stāvokli un veiktajiem dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskajiem pasākumiem (piemēram, dzīvnieka pasi, dzīvnieka pārvietošanas deklarāciju, vakcinācijas apliecību, veterināro apliecību);
5) nodrošināt dzīvnieku, ganāmpulku un novietņu reģistrēšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;
6) ierobežot nepiederošu personu saskarsmi ar dzīvniekiem;
7) nodrošināt ar valsts uzraudzībā esošajām dzīvnieku infekcijas slimībām saistīto profilaktisko pasākumu izpildi noteiktajos termiņos;
8) nekavējoties ziņot:
a) praktizējošam veterinārārstam par dzīvnieka nobeigšanos, abortiem, vairāku dzīvnieku vienlaicīgas saslimšanas gadījumiem un jebkuru gadījumu, kas rada aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar infekcijas slimību;
b) komersantiem, kuri nodarbojas ar blakusproduktu, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam, savākšanu, par dzīvnieku nobeigšanās gadījumiem;
9) nokaut dzīvniekus kautuvēs saskaņā ar prasībām, kas noteiktas regulā (EK) Nr. 853/2004;
10) nodrošināt dzīvnieku līķu savākšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
11) valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas gadījumos pēc Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonas vai praktizējoša veterinārārsta pieprasījuma:
a) uzrādīt dzīvniekus, kā arī dzīvnieku mītnes un veterināro dokumentāciju (diagnostisko izmeklējumu un vakcinācijas aktus, diagnostiski izmeklēto un vakcinēto dzīvnieku sarakstus, laboratorisko izmeklējumu rezultātus),
b) pakļaut dzīvniekus infekcijas slimību diagnosticēšanai, ārstēšanai un profilakses pasākumiem,
c) nodrošināt dzīvnieku mītņu un iekārtu dezinfekciju,
d) nodrošināt dzīvnieku karantinēšanu un ārstēšanu, kā arī dzīvnieku likvidāciju;
12) ievērot ierobežojumus dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu izmantošanā pēc dzīvnieku medikamentozas ārstēšanas, ja tādi paredzēti apstiprinātā lietošanas pamācībā vai tos nosaka praktizējošs veterinārārsts;
13) ievērot ierobežojumus dzīvnieku barības izēdināšanā, glabāšanā un pārvadāšanā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām
14) ne vēlāk kā no triju mēnešu vecuma un turpmāk vienu reizi gadā nodrošināt suņu, kaķu un mājas (istabas) sesku vakcināciju pret trakumsērgu un saņemt Eiropas Savienības mājas (istabas) dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.01.2003., 01.04.2004., 28.10.2004., 30.03.2006., 18.12.2008. un 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)
60.pants.
(Izslēgts ar 01.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)